Ģimenes dzīvē mēdz būt situācijas, kuras pieņemts slēpt aiz septiņiem zīmogiem. Dažiem tās gulstas kaut kur dziļumā, netraucējot, bet citiem — kā maniem paziņām Annai un Jānim — šim pašam “noslēpumam” piemita sava griba, savas kājas un, galvenais, atslēgas no viņu dzīvokļa.
Anna, ap gadiem trīsdesmit pieciem, dizainere ar skaidru prātu un kārtības izjūtu, kas attiecās ne tikai uz skicēm viņas planšetē, bet arī uz viņas mājokli. Jānis, viņas vīrs, strādāja loģistikā, uzticams, mierīgs vīrietis, bet, kā izrādījās, ar vienu dīvainu aklumu attiecībā uz savu māti.
Gaļina, viņa māte, sešdesmit sešus gadus veca sieviete, kura, viņasprāt, bija divi neatņemami mātes varas atribūti: absolūta pārliecība par savu taisnību un atslēga no dēla dzīvokļa. Šī atslēga viņai nozīmēja pilnas tiesības ienākt dēla dzīvē, kad vien viņai ienāca prātā. Un šīs tiesības viņa izmantoja bieži.
“Es vienkārši ieskrēju, izvēdināt, kamēr jūs darbā,” viņa teica, sastopot Annu kāpņu telpā. “Jums taču logi uz saulaino pusi, ir sutoņa! Un ieskatījos ledusskapī — jums bija jogurts ar beigušos termiņu, izmetu to. Nav par ko pateikties par rūpēm!”
Anna pirmajos mēnešos tikai pamāja, savaldot aizkaitinājumu. Pēc tam sāka pamanīt detaļas. Grāmatas plauktā stāvēja nepareizā secībā. Mīļākā krūze bija pārvietota uz tālāko skapi. Un kādu dienu pazuda viņai dārgs vecs džemperis — māsas dāvana.
“Gaļinas kundze, vai jūs neesat redzējusi manu džemperi, zilu, ar maziem punktiņiem?” viņa piesardzīgi jautāja pie svētdienas tējas. “Ā, to?” sievasmāte atmeta ar roku. “To jau sen bija laiks pārvērst lupatās. Jaunai sievietei, precētai, tas nav piemēroti. Es to atstāju pie atkritumu konteineriem, varbūt kāds paņems.”
Anna palika mēma. Jānis, sēdēdams blakus, pārnesa skatienu no sievas uz māti, tad uz šķīvi. “Mammu… varbūt nevajadzēja?” viņš nomurmināja. “Ko ‘nevajadzēja’?” Gaļinas kundze uzliesmoja. “Es jums palīdzu! Glābju dzīvokli no nekārtības! Bet jūs abi domājat tikai par savu darbu, te bez saimnieces acs — viss izjuks pa stūriem!”
Jānis nopūtās, viņa platie pleci nedaudz sarāvās. “Nu, vispār jau… viņa taču rūpējas, Annucīt. Ne jau ļaunprātīgi.” Šis “ne jau ļaunprātīgi” Annai sāka skanēt kā spriedums. Viņa mēģināja ar viņu runāt divatā:
“Jāni, tas ir mūsu dzīvoklis. Man nav ērti, ka kāds var ienākt bez atļaujas, aiztikt manas mantas.” “Nu ko tu kā maza,” viņš atmeta, nepacēlis acis no telefona ekrāna. “Mēs taču atslēgu dodam nevis svešam, bet mammai. Viņa ievieš kārtību. Tev taču vieglāk?”
Viegli nepalika. Gluži pretēji, pieauga pastāvīga, uzmācīga izsekošanas sajūta. It kā viņas privātajā telpā dienu un nakti dežurētu svešs sargs. Un tad Anna, šī mūsdienu sieviete, izdomāja skaidru un tehnoloģisku risinājumu. Viņa iegādājās vairākas mazas kameras ar kustības sensoru. Uzstādīja tās uz grāmatu plaukta viesistabā, zem televizora guļamistabā, nomaskējot starp dekoratīvajām kastēm. Nevienam neko neteica.
Kameras atklājumi
Tās dienas vakarā, kad, pēc viņas aprēķiniem, Gaļinas kundzei vajadzēja ierasties, Anna apsēdās pie klēpjdatora savā darba vietā birojā. Viņa pieslēdzās kamerai, ieslēdza ierakstu.
Pirmie kadri bija tukši. Tad durvis strauji atvērās. Ienāca Gaļinas kundze. Nenoņemot mēteli, viņa lietišķi devās uz virtuvi, atvēra ledusskapi, kaut ko nomurmināja, izņēma paciņu un izmeta to savā līdzi paņemtajā atkritumu spainī. Pēc tam viņas ceļš veda uz guļamistabu.
Anna palielināja skaņu. Izklausījās smaga elpošana. Sievasmāte atvēra skapjus, kumodes. Ne tikai “ieveda kārtību”, pārvietojot mantas no vietas uz vietu. Viņa pētīja. Ņēma rokās kleitas, mērīja tās ar aci, pakāra atpakaļ ar saviebšanos. Pēc tam viņa piegāja pie Annas naktsgaldiņa. Bez mazākās šaubu ēnas atvēra atvilktni, izņēma no tās ādas dienasgrāmatu.
Un tad sākās dīvainākais. Gaļinas kundze izņēma savu telefonu, uzspieda uz kādu kontaktu.
“Hallo, Ludmila? Klausies, es esmu pie viņiem…” viņa sāka, iekārtojusies uz gultas malas un šķirstīdama lapas. “Nē, viena. Nu ko, te raksta… ‘Tikšanās ar pasūtītāju plkst. 17:00.’ Kas viņu zina, ar kādu pasūtītāju… Ā, re! ‘Nopirkt kurpes, 50 eiro.’! Tu dzirdi? Kurpēm! Jānītim alga… a viņa kurpes par 50!”
Viņa runāja skaļi, ar sašutušu intonāciju, komentējot rindas no savas vedeklas personīgās dienasgrāmatas, it kā kādam nodotu vitāli svarīgu informāciju. Anna sēdēja nekustīgi. Un dzirdēja, kā šīs detaļas tūlīt pat, pa telefonu, pārvēršas par tenkām, par nosodījumu.
Viņā kaut kas pārtrūka. Vakarā viņa piegāja pie Jāņa, pagrieza pret viņu klēpjdatoru un parādīja ierakstus.
“Skaties.”
Viņš atraujoties no televizora ekrāna, uzmeta skatienu. Ierakstā ieraudzīja savu māti, sēžam uz viņu laulības gultas ar telefonu pie auss un sievas dienasgrāmatu rokās. Viņa seja sākumā izteica neizpratni, tad lēnām sāka sarkt aiz apmulsuma.
“Kas tas ir… Kāpēc tu to… ” viņš nomurmināja. “Tas ir mūsu dzīvoklis, Jāni. Tā ir mana personīgā lieta. Un tā ir — tava māte,” Anna runāja vienmērīgā, bez intonācijas balss, bakstot ar pirkstu ekrānā. “Tagad tu redzi, kas ir viņas ‘rūpes’ un ‘kārtība’?”
Jānis norija siekalas. Pēc tam nomurmināja, skatoties uz grīdu: “Vajadzēja aprunāties… Normāli… Bet šī… kaut kāda slepenā kamera. Viņa nepareizi sapratīs, ja uzzinās. Nepasvītro to, Anna. Viņa taču ir vecs cilvēks…”
Tajā brīdī Anna saprata visu. Līdz galam. Viņa bailes “nesasvītrot”, viņa mūžīgais “nepareizi sapratīs” bija stiprākas par jebkuru patiesību, jebkuru viņas sajūtu. Viņas māja viņam nebija cietoksnis. Tas bija kaujas lauks, kurā viņš no visa spēka centās necīnīties, pat par viņas cieņas cenu.
“Labi,” viņa klusi teica. “Nesvītrosim.”
Nākamajā dienā viņa teica darbā, ka aizies agrāk
Atbrauca mājās. Kāpa pa kāpnēm ļoti klusi. Pie sava dzīvokļa durvīm sastinga. Anna dziļi ievilka elpu, ievietoja savu atslēgu slēdzenē un lēni pagrieza. Aiz durvīm bija dzirdams troksnis — čaukstēšana, soļi, atvilktņu dūkšana.
Gaļinas kundze stāvēja guļamistabas vidū. Viņas rokās bija vairāki Annas apakšveļas komplekti, dārga, mežģīņota, nesen pirkta itāļu veikalā. Viņa to turēja kā lupatas, ar dziļas neapmierinātības izteiksmi sejā, acīmredzami gatavojoties salikt kaut kur “tālāk”, vai varbūt pat aiznest pie atkritumu tvertnēm.
Viņa nodrebēja, izdzirdot durvju čīkstēšanu. Strauji pagriezās. Ieraugot Annu, sastingtu uz sliekšņa, sievasmāte pat nemēģināja nolaist rokas vai kaut ko paslēpt. Viņas sejā uzplaiksnīja tikai īslaicīgs apjukums, un pēc tam ierastā, valdonīgā sejas izteiksme.
Anna nesteidzīgi izņēma no kabatas telefonu, ieslēdza video ierakstu. Pacēla to, virzot objektīvu uz sievasmāti. Viņas pašas seja bija absolūti mierīga. “Vai atradāt to, ko meklējāt, Gaļinas kundze?” viņa jautāja vienkārši, bez pārmetumiem, it kā precizētu klientam, vai viņš skatās uz to pašu tapešu paraugu.
Gaļinas kundze pat palēcās. Veļa izkrita viņai no rokām. “Kā tu uzdrīksties?! Es… es vienkārši… Tava veļiņa te mētājās, nevērīgi! Gribēju sakārtot! Un tu vēl spiegot! Nepateicīgā! Es taču visu jūsu labā!” Ienāca Jānis.
Viņš sastinga uz sliekšņa, aplūkojot ainu: māte, sarkana no emocijām, pa grīdu izmētāta veļa, un sieva, stāvam ar telefonu rokā, auksta un nekustīga kā statuja.
“Kas… kas notiek?” viņš izdvesa. Anna lēnām nolaida telefonu. Neskatoties uz sievasmāti, viņa piegāja pie viņas. Gaļinas kundze instinktīvi saspieda dūrē atslēgu saišķi. Anna maigi, bet neatgriezeniski satvēra viņas roku, atvēra pirkstus un noņēma no riņķa to pašu, spīdīgo atslēgu no viņu dzīvokļa.
Pēc tam viņa pagriezās un pasniedza atslēgu Jānim. Viņš to mehāniski paņēma.
“Tagad lem,” Anna teica, skatīdamās viņam tieši acīs. Viņas balss bija klusa un saprotama iestājušajā klusumā. “Vai ir vērts atkal dot mūsu dzīvokļa atslēgu savai mātei. Ja atkal atdosi — tad manu mantu, tāpat kā manis, šeit nebūs. Skaidrs? Un kamēr tu domā — gulēsi uz dīvāna. Vai pie mātes. Izvēlies.”
Viņa pagriezās un iegāja virtuvē, it kā vienkārši būtu izgājusi ieliet sev ūdeni. Atstāja viņus divatā priekšnamā: mēmo Jāni ar atslēgām rokā un viņa māti, kura pēkšņi pārstāja kliegt un skatījās uz dēlu apjukušu, gandrīz bērnišķīgu skatienu, pirmo reizi nesaprotot, kurā pusē viņš ir.
Gaļinas kundze aizgāja, aizcērtot durvis. Jānis nosēdēja viesistabā līdz vēlai naktij, pēc tam, neizģērbies, apgūlās uz dīvāna. Anna guļamistabā mierīgi savāca savu veļu no grīdas un ielika to veļas mašīnā.
Nākamajā rītā, brokastīs, Jānis, neskatoties uz viņu, nomurmināja savā putras šķīvī: “Atslēgas… es mammai neatdošu.” Vairāk viņš neko neteica. Un Anna neko nejautāja.
Pagāja laiks. Gaļinas kundze tagad nāk pie viņiem kā viesis. Klauvē pie durvīm. Zvana pie zvana. Dažreiz ilgi stāv kāpņu laukumā, pirms atskan tas biklais, nepierastais atslēgas pagriešanas skaņa.
Secinājumi:
Invāzija un kontrole: Jāņa māte, Gaļina, uzskata atslēgu no dēla dzīvokļa par absolūtu “mātes varas” un kontroles simbolu. Viņas ienākšana bez atļaujas, mantu pārvietošana un pat izmetšana (džemperis) ir agresīva rīcība, kas demonstrē pilnīgu cieņas trūkumu pret Annas personīgo telpu un īpašumu.
Kulminācija – dienasgrāmatas lasīšana: Personīgās dienasgrāmatas lasīšana un publiska komentēšana ir emocionāls un psiholoģisks pārkāpums, kas atklāj “rūpju” patieso mērķi – spiegošanu, baumošanu un dominēšanu.
